Latvijas naudas vēsture

Līdz XVI gadsimtam

Latvijas teritorijā, tāpat kā citviet, palielinoties cilvēku skaitam un attīstoties sabiedrībai, sākās savstarpējā tirdzniecība, kas sākumā noritēja preču apmaiņas ceļā, bet vēlāk - norēķinoties ar precēm, ko uzskatīja par vērtīgām.

Agrajos viduslaikos Eiropā parādījās gliemežvāki, kuri jau kādu laiku kalpoja kā norēķinu līdzeklis Āzijā un Āfrikā. Arī Latvijas teritorijā ir atrasti šie gliemežvāki un tiek uzskatīts, ka šeit tie parādījušies 7. un 8. gadsimta mijā.

Grieķu monētas, kas uzskatāmas par senākajām Eiropas teritorijā kaltajām monētām, Latvijas teritorijā nav atrastas. Romā kaltās monētas gan ir atrastas, kaut arī nelielos daudzumos un par visticamāko tiek uzskatīts pieņēmums, ka tās šeit atkļuvušas pa tā saukto Dzintara ceļu, kas veda uz Baltijas jūru.

Agrie viduslaiki Latvijas teritorijā dēvēti par bezmonētu posmu. Tas gan nenozīmē, ka šeit nenotika nekāda tirdzniecība un nebija nepieciešams norēķinu līdzeklis. Gluži vienkārši šajā laikā kā nauda tika izmantots galvenokārt tīrs sudrabs, piemēram, stienīšos. Šis periods beidzās devītajā gadsimtā, kad Latvijas teritorijā parādījās Tuvo un Vidējo austrumu dirhemi, kas bija kalti no sudraba. Šādu monētu parādīšanās saistīta ar vikingu jūrnieku piestāšanu Kursas un Zemgales ostās. Vikingi šajā laikā acīmredzot tirgojās ļoti plašos mērogos — ir interesanti tas, ka Skandināvijā, īpaši Gotlandē, atrasts ārkārtīgs daudzums arābu monētu.

Nākamās monētas, kas parādījās Latvijas teritorijā, taču bija apritē vienlaikus ar arābu dirhemiem, bija Eiropas denāriji, kurus kopš franku Merovingu dinastijas laikiem kala Vācijā.Šīs monētas bija ļoti dažāda izskata, jo naudas kalšanas tiesības nepiederēja ķeizaram vienīgajam - naudu kala ļoti daudz kur, pat klosteros. Latvijā denāri nokļuva ar Gotlandes tirgotāju starpniecību.

Sākot ar trīspadsmito gadsimtu Latvijas teritorijā nomainījušās daudzas dažādas valūtas. Trīspadsmitā gadsimta sākumā, 1211. gadā, bīskaps Alberts atļāva Gotlandes tirgotājiem kalt monētas Rīgas bīskapijā. Līdz ar to Baltijā ieviesās Gotlandes vērtības un svara attiecības sistēma. Latvijas teritorijā par sistēmas pamatvienību tika pieņemta Rīgas sudraba svara mārka.

Līdz XVIII gadsimtam

Kad sešpadsmitajā gadsimtā Rīgai piešķīra brīvpilsētas statusu, monētas tika kaltas Rīgā un, par spīti sarežģītajiem apstākļiem, rāte turpināja kalt monētas pēc vecajiem Livonijasparaugiem, par pamatvienību uzskatot mārku.

Kad Livonijas kara laikā tika nodibināta Pārdaugavas hercogiste, atkal aktualizējās jautājums par vietējās naudas nepieciešamību. Sešpadsmitā gadsimta beigās, 1572. gadā, tika uzsākta šiliņu kalšana. Vēlāk kala arī vērdiņus, markas un pusmārkas. Rīgā, kas nonāca poļu varā, tika nomainīta naudas norēķinu sistēmas pamatvienība. Ja agrāk tā bija Rīgas mārka, tad tagad par to tika noteikts dālderis. Latvijas teritorijā pirmos dālderus sāka kalt 1525.gadā - Cēsīs, vēlāk arī Rīgā (1557) un Jelgavā (1575). 

Rīgas sudraba dālderis (svars 27,25 g, diametrs 40,0 mm, kalts 1565., 1572., 1573., 1574., 1576.). Aversa leģenda: CIVITATIS.18.F.RIGENSIS. *DENARIVS*NOVUS*ARGENTEVS

Brandenburgas Vilhelma attēls un lielais ģerbonis uz 1559. gadā Rīgā kalta dāldera. Aversa leģenda :GVILHELMVS*D*G*ARCI EPISCPOPVS RIGEN (Vilhelms Rīgas arhibīskaps).

Hercoga Jēkaba attēls uz 1644. gadā Jelgavā kaltā dāldera. Aversa leģenda: *IACOBI:D:G:DUCIS:CURLANDIAE:ET:SEMGALLIAE (Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs) un reversa leģenda: *MONETA*NOUA*ARGENTEA*ANNO*1644** (1644. gada jaunā sudraba monēta).

Ieviesās arī citas jaunas monētas — graši, sešgraši, trīsgraši un pat trīspelheri jeb pusotrgraši. Vienā dālderī bija 35—36 graši. Dažkārt tika kaltas arī zelta desmit dukātu monētas jeb portugāli.

Latgalē savukārt apgrozībā bija Žečpospoļitas nauda - timfi, orti, sešgraši, trīsgraši un trīspelheri. Zviedru valdīšanas laikā sākumā saglabājās Žečpospoļitas monētas, taču vēlāk notika pāreja uz dukātiem.

Ap septiņpadsmitā gadsimta vidu parādījās vēl viens naudas veids, kas bija apgrozībā paralēli monētām. Tā bija tā sauktā plākšņu nauda - lielas, taisnstūrveida vai kvadrātveida vara plāksnes, kuru vērtība bija atkarīga no svara un attiecīgās vara cenas.

Līdz XX gadsimtam

Laiku pa laikam plākšņu naudu turpināja izgatavot līdz pat astoņpadsmitā gadsimta beigām, konkrēti, 1786. gadam, kad plāksnes zaudēja naudas nozīmi un kļuva par vienkāršu preci.

18. gadsimtā, līdz ar Latvijas teritorijas nonākšanu Krievijas impērijas sastāvā, Latvijā sāka lietot Krievijas naudu, tomēr tai paralēli joprojām notika norēķini arī ar citās valstis kaltajām monētām. Deviņpadsmitā gadsimta nogalē Krievijas impērijas teritorijā tika veikta naudas reforma, kuras rezultātā līdzšinējo norēķinu sistēmas pamatvienību - sudraba rubli - nomainīja zelta rublis. Šis rublis gan tā arī netika izkalts kā monēta, tas kalpoja tikai kā aprēķinu vienība, toties kala piecu un desmit rubļu monētas.

Pirmā papīrnauda Latvijā parādījās, tai esot Krievijas impērijas sastāvā. Pirmā Krievijā iespiestā papīrnauda bija tā dēvētās asignācijas (no franču: assignet), ko sāka iespiest astoņpadsmitā gadsimta beigās. Deviņpadsmitā gadsimta vidū šīs naudaszīmes nomainīja valsts kredītbiļetes.

XX un XXI gadsimtā

Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā ilgu laiku valdīja haoss, kas izpaudās arī naudas sistēmas nestabilitātē.

Par Latvijas naudas vēsturi var runāt, sākot ar 1918. gadu, kad oficiāli tika proklamēta netakarīga Latvijas valsts. Tajā brīdī valstī bija vairāki likumīgi maksāšanas līdzekļi jeb naudasvienības - ostrubļi, ostmarkas, Vācijas valsts markas, cara naudas rubļi un kapeikas, Domes nauda un kerenkas, kā arī vēl dažu pilsētu izlaistās naudas zīmes

1919. gada 22. martā Latvijas Pagaidu valdības deva rīkojumu par pirmās Latvijas naudas zīmes ieviešanu, nosaucot to par Latvijas rubli, un tās maiņas zīmi - par Latvijas kapeiku. Turpmāko trīs gadu laikā tika izlaistas 1, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu naudas zīmes un kapeikas ar 5, 10, 25 un 50 nominālvērtību. To autori bija mākslinieki Jūlijs Madernieks, Burkards Dzenis, Vilhelms Krūmiņš, Hermanis Grīnbergs un Rihards Zariņš. Šie soļi tiek uzskatīti par Latvijas naudas sistēmas pamata likšanu.

Latvijas 1 rublis. 1919.gads

1919. gada vasarā Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība izstrādāja likumprojektu, kas par Latvijas naudas pamatvienību noteica latu, taču Tautas padome pagaidām to atlika un līdz šīs idejas īstenošanai pagāja vairāki gadi. Cirkulēja dažāda veida rubļi, arī ostrubļi un ostmarkas, Latvijas rubļi. 

1921. gada 14. jūnijā Satversmes sapulcē izskatīja likumprojektu par zelta franku un Latvijas naudas nosaukums netika izšķirts. Finanšu ministrija un Satversmes sapulces Finansu un budžeta komisija sliecās nosaukt naudas pamatvienību par franku un tās simtdaļu par santīmu. Tika pārrunāti arī termini "ozols" un "zīles", "saule" un "austra", "līga" un "daile", "dižā" un "sīkā", latva. Terminu "lats" kritizēja, jo tas sasaucoties ar izejmateriālu latām (latiņa!), bet tolaik gāja vaļā spekulācija ar kokmateriāliem, tāpat kā šodien. Gala vārds piederēja Zigfrīda Meierovica vadītajam Ministru kabinetam. 

1922. gada 3. augustā tika apstiprināti "Noteikumi par naudu", kas paredzēja to, ka Latvijas Republikas naudas vienību sauks par latu un lata simtā daļa tiks saukta par santīmu.

1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Lēmums bija balstīts uz apsvērumu, ka tā varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku. Laikā no 

1922. līdz 1940. gadam Latvijas Banka laida apgrozībā 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu naudas zīmes.

Latvijas 25 lati, 1928.gads.

1923. gadā tika izstrādāta 100 latu naudas zīme, kuras autori bija mākslinieki Rihards Zariņš un Kārlis Krauze. Šī 100 latu banknote tika iespiesta Latvijas Valstspapīru spiestuvē, taču tobrīdējās spiestuves iekārtas nespēja radīt banknotes ar augstu aizsardzības līmeni pret viltošanu, tāpēc Latvijas Banka nolēma banknotes iespiest Anglijā. Neraugoties uz to, Latvijā paraleli turpināja izdot valsts kases zīmes ar 5, 10 un 20 latu nominālvērtību, un tās tika iespiestas Valstspapīru spiestuvē. Pie šo naudas zīmju tapšanas atkal strādāja mākslinieki Rihards Zariņš, Kārlis Krauze un Harijs Gricēvičs.

1929.gadā pirmoreizi tika kalta līdzšim populāraka Latvijas monēta - sudraba pieclatnieks.

1939. gadā Latvijas Banka izlaida 100 latu banknoti, kas bija izgatavota Latvijas Valstspapīru spiestuvē, un tās autori bija mākslinieki Jānis Šternbergs un Kārlis Krauze.

Latvijas 100 lati, 1939.gads

1940. gada 17. jūlijā Latvija tika okupēta un inkorporēta PSRS sastāvā, tādejādi kopš 1940. gada 10. oktobra Latvijas Banka vairs nepildīja Latvijas centrālās bankas funkcijas, bet gan pārgāja PSRS Valsts Bankas pārvaldībā. Latvijā pakāpeniski tika veikti PSRS naudas sistēmas ieviešanas pasākumi.

1940. gada 25. novembrī PSRS Tautas komisāru padome noteica lēmumu, kas paredzēja lata un PSRS rubļa kursa noteikšanu -1 lats = 1 rublis. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, lats tika anulēts un PSRS rublis palika par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī.

Otrā Pasaules kara laikā naudas sistēmā atkal iestājās sajukums, kad Latvijas teritorijā tika lietoti gan lati, gan reihsmarkas, gan PSRS rubļi.

Sekojošos padomju okupācijas gados Latvijā, tāpat kā visā PSRS teritorijā, bija vienota naudas sistēma – rubļi un kapeikas.

Trešās atmodas laikā 1992. gadā vispirms tika pieņemts lēmums laist apgrozībā Latvijasrubļus, kas bija Latvijas Bankas pagaidu naudaszīme. Pakāpeniski tika atgūtas ārvalstu bankās glabātās valsts zelta rezerves, kas kalpoja kā topošā lata stabilitātes garants.

1993. gadā Latvijā atkal parādījās lats, kas 1994. gadā tika piesaistīts piecu pasaulē ekonomiski spēcīgāko valūtu — ASV dolāra, Vācijas markas, Japānas jēnas,Lielbritānijas sterliņu mārciņas un Francijas franka — grozam.

Sāktā naudas reforma par pilnībā pabeigtu uzskatāma 1998. gadā, kad tika emitēta 500 latu naudaszīme, kas ir pēdējā no apgrozībā paredzētajām naudaszīmēm.

2014.gadā 1. janvāri Latvija pāries uz eiro. Latvijas lata beigas.

Latvijas eiro monētas